Bērns sāk biežāk skraidīt uz tualeti

Trauksmes cēloņi bērnam, kurš bieži skrien uz tualeti vai šķietami pieslapinās

Kad bērns bieži izjūt vajadzību apmeklēt tualeti vai rodas sajūta, ka viņš “pieslapinās”, tas var būt ķermeņa signāls par iekšēju trauksmi, kuru bērns nespēj vai vēl nemāk izteikt vārdos.

Iespējamie psiholoģiskie iemesli:

1. Emocionāls stress

Bērns var neapzināties savas bažas, bailes vai nemieru, tāpēc trauksme izpaužas somatiski — caur biežu vajadzību urinēt vai sajūtu, ka viņš nevar kontrolēt savu ķermeni.

2. Kontroles zaudēšanas bailes

Urinēšana ir saistīta ar kontroles izjūtu. Bērns trauksmes stāvoklī var neapzināti baidīties kļūdīties, “neizturēt”, izraisot šādas fizioloģiskas reakcijas.

3. Pārmērīga atbildības sajūta vai vēlme būt labam

Bērni, kuriem ir spēcīga vēlme izpatikt un nepievilt pieaugušos, bieži piedzīvo iekšēju spriedzi, kas var izraisīt līdzīgus simptomus.

4. Dzīves pārmaiņas vai stress vidē

Pārcelšanās, bērnudārza vai skolas maiņa, vecāku konflikti, šķiršanās — tie visi var būt trauksmes ierosinātāji, kas izpaužas kā funkcionāli traucējumi urīnceļu darbībā.

5. Neapzināta vēlme izvairīties

Dažkārt bieža iešana uz tualeti kalpo kā “aizbēgšanas stratēģija” no situācijām, kas bērnam izraisa stresu (piemēram, atbildēšana klasē vai sociālā spriedze grupā).

Svarīgi izslēgt arī somatiskus iemeslus:

Urīnceļu infekcijas (cistīts, uretrīts)

Nieru vai urīnpūšļa darbības traucējumi

Endokrīnās un neiroloģiskās slimības (piemēram, cukura diabēts)

Psihosomatiskie simptomi nav kaprīze. Tie ir signāli, ka bērna psihei ir nepieciešama palīdzība.

Kāpēc ģimenes hierarhija ir svarīga: psihologa skatījums

Mūsdienu pasaulē, kur lomas ģimenē bieži tiek sajauktas, tēma par hierarhiju ģimenē kļūst īpaši nozīmīga. Daudzi vecāki cenšas būt "draugi" saviem bērniem, aizmirstot par svarīgo pieaugušā lomu — vadīt, atbalstīt, pieņemt lēmumus.

Kas ir ģimenes hierarhija?

Tā ir lomu sistēma, kurā pieaugušie — vecāki — ieņem vadošo pozīciju, bet bērni ir viņu aizsardzībā un vadībā. Šāda struktūra rada stabilitātes, drošības un kārtības sajūtu.

Kāpēc tā ir svarīga?

Drošība un uzticēšanās

Bērnam ir svarīgi zināt, ka blakus ir pieaugušais, kurš spēj tikt galā ar grūtībām, pieņemt lēmumus un uzturēt robežas. Tas dod iekšējo mieru un balstu.

Psiholoģiskā brieduma veidošanās

Ja lomas tiek sajauktas, un bērns sāk pildīt pieaugušā funkcijas (piemēram, pieņem lēmumus, "mierina mammu", kontrolē ģimenes locekļus), viņa attīstība var tikt pārslogota. Viņš zaudē bērnības sajūtu un to pilnvērtīgi neizdzīvo.

Atbildības apgūšana

Hierarhijā bērns pakāpeniski mācās atbildību — savam vecumam atbilstošā apjomā. Vecāki rāda piemēru ar savu briedumu, pārliecību un spēju tikt galā ar emocijām — tas kļūst par iekšējo orientieri bērnam.

Kad vecāki paši nāk no autoritārām ģimenēm

Daudzi šodienas vecāki bērnībā auguši stingrās ģimenēs, kur valdīja disciplīna, bailes no soda un emocionāla atsvešinātība. Reaģējot uz to, viņi bieži krīt otrā galējībā — kļūst pārāk piekāpīgi, cenšas būt tikai draugi, ļauj bērnam visu un nodod viņam pārāk lielu varu ģimenē.

Šāds disbalanss arī ir bīstams. Šādā situācijā bērns zaudē orientierus, jūtas pārāk noslogots, nezina, kur ir robežas — un nereti kļūst par to, kurš “vada” ģimeni, uzņemas atbildību par attiecībām un pat vecāku emocionālo stāvokli.

Kas notiek, kad hierarhija ir izjaukta?

— Bērni kļūst trauksmaini, kaprīzi vai pārāk kontrolējoši.

— Pusaudži neciena pieaugušo robežas, jo vecāki nav spējuši tās noturēt.

— Vecāki jūtas noguruši, aizvainoti un tā, it kā “viss gulstas uz viņiem”, ja bērns “vada” ģimeni.

Kā veidot veselīgu hierarhiju?

Nebaidieties būt vecāks, nevis tikai draugs.

Sakiet: “Es esmu pieaugušais, es tikšu galā.”

Veidojiet robežas ar rūpēm un cieņu. 

Parādiet bērnam, ka viņš ir drošās — jūsu — rokās.

Strādājiet ar savām iekšējām bailēm būt “stingram” — audzināšanu var veidot ar siltumu un stingrību vienlaikus.

Veselīga hierarhija nav par varu vai apspiešanu. Tā ir par briedumu, mīlestību un drošību. Tieši šādā vidē bērni var augt laimīgi, pārliecināti un mierīgi.

Spēles nozīme bērnam: attīstība, mācīšanās un terapija

Spēle nav tikai izklaide, bet dabisks veids, kā bērns iepazīst pasauli un izpauž sevi. Tā spēlē galveno lomu emocionālajā, kognitīvajā un sociālajā attīstībā. Ar spēles palīdzību bērni mācās mijiedarboties, izprast sevi un citus, kā arī pielāgoties jaunām situācijām.

1. Spēle kā attīstības instruments

Spēle veicina dažādu bērna dzīves aspektu attīstību:

• Kognitīvā attīstība: Attīstās domāšana, atmiņa, iztēle un spēja pieņemt lēmumus.
• Emocionālā attīstība: Bērni mācās izteikt un izdzīvot emocijas, kas vēlāk palīdz tās labāk pārvaldīt.
• Sociālā attīstība: Mijiedarbība ar citiem bērniem māca sadarboties, just līdzi un vienoties.
• Motorika un koordinācija: Aktīvās spēles attīsta ķermeni, bet galda un lomu spēles – sīko motoriku.

2. Spēle kā mācīšanās forma

Daudzas pedagoģiskās metodes balstās uz spēļu pieeju, jo:

• Spēle motivē apgūt jauno bez piespiedu kārtas.
• Spēļu formā bērni vieglāk uztver sarežģītus jēdzienus.
• Spēles attīsta problēmu risināšanas prasmes un radošo domāšanu.

3. Spēle kā terapija

Psiholoģiskajā praksē spēle tiek izmantota, lai:

• Izpētītu bērna iekšējos pārdzīvojumus.
• Atrisinātu konfliktsituācijas, izmantojot lomu spēles.
• Attīstītu pašapziņu un palīdzētu strādāt ar traumatiskiem pārdzīvojumiem.

Spēļu terapijas metodes ietver:

• Smilšu terapiju – palīdz izteikt emocijas un bailes.
• Metaforiskās asociatīvās kartes (MAK) – atklāj bērna iekšējo pasauli caur asociācijām.
• Sižetiskās lomu spēles – palīdz izspēlēt sarežģītas situācijas un atrast risinājumus.

Secinājums

Spēle ir neatņemama bērnības sastāvdaļa, kas nodrošina harmonisku attīstību. Tā palīdz ne tikai mācīties un augt, bet arī pārvarēt grūtības, izpaust emocijas un veidot veselīgas attiecības ar apkārtējiem. Tāpēc ir svarīgi radīt bērniem spēļu vidi, kas veicina viņu izaugsmi un pašizpratni.

Emocionālais intelekts

Kas ir emocionālais intelekts un kāpēc bērnam ir svarīgi atpazīt emocijas?

Emocionālais intelekts (EQ) ir spēja saprast, atpazīt, izpaust un pārvaldīt savas emocijas, kā arī spēja just un ņemt vērā citu cilvēku emocijas.

Tas ietver vairākus galvenos komponentus:

1. Savu emociju apzināšanās – izpratne par to, ko cilvēks jūt konkrētajā brīdī.
2. Emociju pārvaldīšana – spēja kontrolēt emocionālās reakcijas, tikt galā ar stresu un atrast paņēmienus pašregulācijai.
3. Empātija – spēja saprast un just līdzi citu cilvēku emocijām.
4. Sociālās prasmes – efektīva komunikācija, spēja izteikt emocijas un saprast neverbālos signālus.
5. Motivācija – spēja virzīt savas emocijas uz mērķu sasniegšanu un saglabāt neatlaidību, pārvarot grūtības.

Kāpēc bērnam ir svarīgi atpazīt emocijas?

Emocionālā intelekta attīstība bērniem palīdz dažādās dzīves jomās:

1. Labāka pašregulācija

   • Bērns mācās saprast savas emocijas un tikt ar tām galā (piemēram, kontrolēt dusmas vai trauksmi).
   • Tas palīdz izvairīties no impulsīvas rīcības un histērijām.

2. Empātijas attīstība

   • Spēja saprast citu cilvēku emocijas padara bērnu iejūtīgāku un uzmanīgāku pret apkārtējiem.
   • Tas palīdz veidot draudzīgas un uzticības pilnas attiecības.

3. Sociālā adaptācija

   • Bērni ar attīstītu EQ vieglāk atrod kopīgu valodu ar vienaudžiem, risina konfliktus un vienojas.
   • Viņi ātrāk pielāgojas bērnudārzā, skolā un jaunās situācijās.

4. Pašvērtējuma paaugstināšana

   • Savu emociju apzināšanās un spēja tās pārvaldīt dod bērnam pārliecību par sevi.
   • Viņš nebaidās izteikt savas jūtas un izprast to nozīmi.

5. Akadēmiskie panākumi

   • Bērni, kuri prot pārvaldīt emocijas, labāk koncentrējas uz mācībām.
   • Viņi vieglāk tiek galā ar stresu pirms eksāmeniem un neveiksmēm.

6. Veselīgu attiecību veidošana

   • Spēja saprast un izteikt emocijas palīdz veidot harmoniskas attiecības ģimenē un ar draugiem.
   • Bērni mācās runāt par savām jūtām un cienīt citu cilvēku emocijas.

Kā palīdzēt bērnam attīstīt emocionālo intelektu?

• Runājiet par emocijām – jautājiet bērnam, kā viņš jūtas, un palīdziet nosaukt emocijas.
• Māciet pārvaldīt emocijas – piedāvājiet elpošanas tehnikas, uzmanības novēršanas metodes, emociju izrunāšanu.
• Lasiet grāmatas un skatieties multfilmas, apspriežot varoņu emocijas.
• Esiet piemērs – bērni kopē vecāku uzvedību, tāpēc ir svarīgi demonstrēt veselīgus emocionālās izpausmes veidus.

Emocionālā intelekta attīstība ir pamats bērna laimīgai un veiksmīgai dzīvei.

Bērnu audzināšanas stili

Bērnu audzināšanas stili, kas var izraisīt psiholoģiskas problēmas

Daži audzināšanas stili var negatīvi ietekmēt bērna psiholoģisko attīstību. Šeit ir galvenie audzināšanas stili, kas var nodarīt kaitējumu bērna psihei:

1. Autoritārais stils

Raksturīgās iezīmes:

• Pārmērīga stingrība un stingra kontrole
• Augstas prasības, neņemot vērā bērna vajadzības
• Sodīšana, nevis izskaidrošana un dialogs
• Emocionāla vēsums

Sekas:

• Trauksme, zema pašapziņa
• Bailes kļūdīties, perfekcionisms
• Apspiesta agresivitāte vai emocionāli uzliesmojumi
• Grūtības pieņemt lēmumus un būt patstāvīgam

2. Pāraprūpes (hiperaprūpējošs) stils

Raksturīgās iezīmes:

• Pilnīga kontrole pār bērna dzīvi
• Ierobežota patstāvība
• Pārmērīga aizsardzība pret grūtībām
• Nav atļauts kļūdīties

Sekas:

• Nepatstāvība, atkarība no citu viedokļa
• Bailes no jauna un nezināmā
• Zema stresa noturība
• Depresija un trauksmes traucējumi

3. Vienaldzīgais (ignorējošais) stils

Raksturīgās iezīmes:

• Emocionālā kontakta trūkums
• Bērna vajadzību ignorēšana
• Minimāla iesaiste bērna dzīvē
• Iespējama emocionāla vai fiziska vardarbība

Sekas:

• Zema pašapziņa, nevērtības sajūta
• Depresīvi stāvokļi, pašnāvnieciskas domas
• Grūtības veidot tuvas attiecības
• Atkarību veidošanās risks

4. Nekonsekventais stils

Raksturīgās iezīmes:

• Nestabilas prasības un noteikumi
• Vecāki uzvedas neparedzami (brīžiem stingri, brīžiem atļaujoši)
• Audzināšanas atkarība no vecāka noskaņojuma
• Dažādas audzināšanas stratēģijas starp vecākiem

Sekas:

• Nepārliecinātība par sevi un pasauli
• Paaugstināta trauksme
• Manipulatīva uzvedība
• Grūtības uzticēties cilvēkiem

5. Atļaujošais (liberālais) stils

Raksturīgās iezīmes:

• Pilnīgs noteikumu un robežu trūkums
• Viss tiek atļauts, bērna kaprīzēm tiek piekāpts
• Vecāki baidās pateikt „nē”
• Atbildības trūkums par savām rīcībām

Sekas:

• Egocentrisms, nespēja kontrolēt sevi
• Grūtības sadarboties ar citiem
• Zema stresa noturība
• Neprasme risināt grūtības

6. Projekcijas stils („Es neīstenoju savu sapni, lai to paveic mans bērns”)

Raksturīgās iezīmes:

• Vecāki uzspiež savas cerības un vēlmes bērnam
• Spiešana nodarboties ar lietām, kas bērnam neinteresē
• Bērna vērtēšana pēc sasniegumiem
• Reālo interešu un vajadzību ignorēšana

Sekas:

• Iekšējās motivācijas zudums
• Sajūta, ka nespēj atbilst gaidām
• Perfekcionisms un bailes no neveiksmes
• Depresīvi stāvokļi

Secinājums

Optimālākais audzināšanas stils ir demokrātiskais stils, kurā bērns saņem atbalstu, bet vienlaikus mācās atbildību un patstāvību. Vecākiem ir svarīgi saglabāt līdzsvaru starp kontroli un brīvību, ņemt vērā bērna individuālās īpašības un veidot uzticības pilnas attiecības.

Enurēze un enkoprēze bērniem

Enurēze un enkopreze – bērnu psiholoģija un psihoanālīze

Enurēze un enkopreze ir traucējumi, kas saistīti ar nepatvaļīgu urīna (enurēze) un izkārnījumu (enkoprezes) izdalīšanos, kas visbiežāk sastopami bērniem. Psihoanalīzē un bērnu psiholoģijā šie fenomeni tiek skatīti ne tikai no medicīniskā, bet arī no psiholoģiskā viedokļa.

Enurēze

Enurēze ir nepatvaļīga urinēšana, kas parasti notiek naktī (bet ir arī dienas enurēze) un nav saistīta ar organiskiem traucējumiem. Psihoanalīzē enurēzi bieži sasaista ar psiholoģiskām problēmām, kas bērnam rodas, piemēram:

1. Neapzināti trauksmes stāvokļi – bailes, spriedze, kas saistīta ar emocionāliem pārdzīvojumiem, piemēram, vecāku šķiršanos, dzīves izmaiņām, konfliktiem ģimenē vai skolā.
2. Regresija attīstībā – daži bērni var izrādīt enurēzi kā regresīvu uzvedību, atgriežoties pie agrīnākiem attīstības posmiem, kad viņi jūtās droši un aizsargāti.
3. Neapmierinātas vajadzības pēc aprūpes un drošības – ja bērns nejūtās droši vai viņa vajadzības pēc mīlestības un uzmanības netiek apmierinātas, tas var izpausties enurēzē.

Enkopreze

Enkopreze ir hroniska vai atkārtota nepatvaļīga izkārnījumu izdalīšanās nepiemērotās vietās (piemēram, apģērbā), un arī tas var būt saistīts ar emocionālām problēmām. Psihanalīzē tiek izdalīti vairāki faktori, kas veicina šo traucējumu attīstību:

1. Konflikts ar vecākiem – attiecības ar vecākiem, īpaši tajā vecumā, kad sākas pieņemšanas pie tualetes process, var ietekmēt enkoprezes attīstību. Piemēram, pārāk stingras vai gluži pretēji, pārāk brīvas audzināšanas metodes.
2. Psiholoģiska trauma – stresa situācijas, piemēram, traumatiski notikumi vai ilgstoša uzturēšanās stresa stāvoklī, var novest pie problēmām ar zarnu kontroli.
3. Konflikts ar bērna ķermeņa kontroles uztveri – psihoanalīzē tas var būt saistīts ar problēmām attiecībā uz pašvaldības, kontroles un neatkarības attīstību.

Psihoanalīze

No psihoanalīzes skatpunkta gan enurēze, gan enkopreze ir saistīti ar dažādiem neapzinātiem konfliktiem, kas bieži saistīti ar bērna uztveri par savu ķermeni un attiecībām ar apkārtējiem. Šie traucējumi var būt iekšējā konflikta izpausme starp vajadzību pēc neatkarības un bailēm zaudēt kontroli, un tie arī var atspoguļot traumas vai spriedzi attiecībās ar vecākiem vai citām nozīmīgām personām.

Bērnu psiholoģija

Bērnu psiholoģijā arī svarīgi ir emocionālie un sociālie aspekti, kas ietekmē šo traucējumu attīstību. Turklāt tiek uzsvērta pieeja, kas vērsta uz bērna pārliecības veicināšanu, pašregulācijas prasmju attīstību un pozitīvu attiecību veidošanu ar apkārtējiem.

Lai strādātu ar šiem traucējumiem, bieži tiek izmantota kompleksa pieeja, kas ietver:

• Psihoterapiju (tostarp bērnu psihoanalīzi)
• Ģimenes terapiju
• Vecāku atbalstu un audzināšanas stilu maiņu.

Šie traucējumi var izzust ar bērna izaugsmi, īpaši, ja izdodas novērst psiholoģiskās barjeras un radīt atbalstošu vidi.

Stostīšanās bērniem

Stostīšanās bērniem: psiholoģiskā un psihoanalītiskā pieeja

Stostīšanās ir runas plūduma traucējumi, kas izpaužas kā skaņu, zilbju atkārtošana, aizķeršanās vai saspringums runāšanas laikā. Tā visbiežāk parādās 2–6 gadu vecumā, kad aktīvi attīstās runas funkcija. Bērnu psiholoģijā un psihoanalīzē stostīšanās tiek aplūkota ne tikai kā fizioloģiska problēma, bet arī kā simptoms, kas saistīts ar emocionāliem pārdzīvojumiem, trauksmi un iekšējiem konfliktiem.

1. Psiholoģiskā pieeja stostīšanās cēloņiem bērniem

Stostīšanos var izraisīt dažādi faktori, tostarp:

• Psihoemocionālais stress – spēcīgas bailes, saspringta ģimenes atmosfēra, sodīšana vai pārmērīgs spiediens no pieaugušajiem.
• Augstas prasības – ja bērns jūt, ka viņam jārunā "pareizi" un ātri, tas var izraisīt spriedzi un stostīšanos.
• Atdarināšana – ja bērna tuvumā kāds stostās, viņš var neapzināti pārņemt šo runas modeli.
• Bioloģiskās īpatnības – nesabalansēta abu smadzeņu pusložu darbība, nervu sistēmas disbalanss.

Kā izpaužas stostīšanās?

• Skaņu vai zilbju atkārtošana (p-p-paldies).
• Ilgas pauzes vai saspringums runas sākumā.
• Spazmas runas aparātā, ķermeņa sasprindzinājums.
• Komunikācijas izvairīšanās, bailes runāt.

Stostīšanās bieži pastiprinās stresa situācijās (piemēram, uzstājoties klases priekšā) un mazinās, kad bērns ir mierīgs vai runā ar sevi.

2. Psihoanalītiskais skatījums uz stostīšanos

No psihoanalīzes viedokļa stostīšanās var būt:

• Iekšējā konflikta izpausme – bērns var izjust pretrunīgas emocijas (piemēram, vēlmi runāt un bailes no nosodījuma).
• Apspiestu baiļu izpausme – ja bērns baidās no soda vai neapstiprinājuma, runa var kļūt saspringta.
• Fiksācija noteiktā attīstības posmā – pēc Freida teorijas stostīšanās var būt saistīta ar traumatisku pieredzi agrā bērnībā.
• Uz sevi vērsta agresija – bērns var neapzināti apspiest savus impulsus (dusmas, aizvainojumu), un šis sasprindzinājums izpaužas runas blokos.

Piemērs:
Bērns vēlas izteikt neapmierinātību ar vecākiem, bet baidās no viņu reakcijas. Šis konflikts var izpausties kā stostīšanās – it kā runa "iestrēgtu" starp vēlmi runāt un bailēm pateikt kaut ko "nepareizi".

3. Kā palīdzēt bērnam ar stostīšanos?

🔹 Drošas vides radīšana

• Nepārtraukt bērnu, nelikt steigties.
• Atbalstīt, nevis labot runu.
• Nodrošināt runas komfortu un brīvību.

🔹 Darbs ar trauksmi un pašapziņu

• Spēļu terapija, mākslas terapija, ķermenim orientētas metodes.
• Bailes no kļūdām mazināšana, panākumu atbalstīšana.

🔹 Psihoanalītiska pieeja

• Slēpto pārdzīvojumu izpēte, kas saistīti ar runu.
• Sarunas caur zīmējumiem, stāstiem, asociatīvajām kartēm.

Stostīšanās nav tikai runas traucējumi, bet arī svarīgs signāls par bērna iekšējo stāvokli. Ir būtiski palīdzēt viņam atrast drošus emociju izpausmes veidus un mazināt spriedzi, lai runa kļūtu plūstošāka un pārliecinātāka.

Tiki bērniem

Tiki bērniem: psiholoģija un psihoanalīze

Tiki bērniem ir neapzinātas, atkārtotas kustības vai skaņas, kas rodas bez brīvas gribas kontroles. Tie var būt pārejoši (īslaicīgi) vai hroniski (piemēram, Tureta sindroms). Psiholoģija un psihoanalīze skata tikus kā psihofizioloģisku parādību, kas saistīta ar iekšējiem konfliktiem, emocionālu spriedzi un nervu sistēmas attīstības īpatnībām.

1. Psiholoģiskā pieeja tiku rašanās skaidrojumam

Tiki bieži pastiprinās periodos, kad bērns izjūt stresu, trauksmi vai paaugstinātu spriedzi. Tie var būt saistīti ar:

• Ģimenes situāciju – konflikti, šķiršanās, jaunāka brāļa/māsas piedzimšana, augstas prasības no vecākiem.
• Skolas grūtībām – bailes no neveiksmes, iebiedēšana, pārslodze.
• Apspiestām emocijām – ja bērns nevar atklāti izteikt trauksmi, dusmas vai bailes, ķermenis var to izdarīt caur tikiem.

Tiki var būt sava veida psihosomatiska reakcija, kad nervu sistēma izmanto ķermeņa kustības, lai samazinātu iekšējo sasprindzinājumu.

2. Psihoanalītiskais skatījums uz tikiem

Psihoanalīzē tiki tiek uzskatīti par:

• Apspiesta konflikta izpausmi – piespiedu kustības var būt simboliska apspiestu pārdzīvojumu izpausme. Piemēram, ja bērns izjūt apspiestas dusmas vai trauksmi, bet nevar tās izteikt atklāti, ķermenis var reaģēt ar tiku.
• Fiksāciju noteiktā attīstības stadijā – Zigmunda Freida teorijā tiki var būt saistīti ar "iestrēgšanu" noteiktā bērna attīstības posmā, kurā viņš ir piedzīvojis emocionālus konfliktus.
• Aizsardzības mehānismu – tiks var aizstāt aizliegtas darbības vai domas un kalpot kā veids, kā regulēt trauksmi.

Piemērs: Ja bērns izjūt iekšēju konfliktu starp vēlmi būt neatkarīgam un bailēm zaudēt vecāku mīlestību, ķermenis var izpaust šo spriedzi caur tiku (piemēram, raustot plecu kā simbolisku "atkratīšanos" no satraucošās domas)

.3. Kā palīdzēt bērnam ar tikiem?

🔹 Psiholoģiskais atbalsts

• Drošas vides radīšana, kur bērns var brīvi izpaust emocijas.
• Spēļu terapija, mākslas terapija, metaforiskās kartes darbam ar trauksmi.

🔹 Trauksmes mazināšana

• Rituālu ieviešana, kas rada stabilitātes sajūtu.
• Relaksācijas metožu apgūšana (elpošanas vingrinājumi, ķermenim orientētas tehnikas).

• Slēpto emociju un pārdzīvojumu izpēte, kas ietekmē uzvedību.
• Palīdzība iekšējo konfliktu apzināšanā un izpausmē caur simboliskām formām (zīmēšana, stāsti, dramatizācija).

Tiki ir signāls par iekšēju sasprindzinājumu, un to pārvarēšana prasa kompleksu pieeju: ģimenes atbalstu, stresa mazināšanu, emocionālo cēloņu izpratni un drošu vidi bērna pašizpausmei.

Bēdu pārdzīvošana bērnībā

Bēdu pārdzīvošana bērnībā

Bēdas bērnībā ir sarežģīts un individuāls process, kas atkarīgs no bērna vecuma, pieredzes, vides un pieaugušo sniegtā atbalsta. Bērni pārdzīvo bēdas citādi nekā pieaugušie, un viņu reakcijas var būt mazāk izteiktas vai šķist "nepiemērotas" no malas.

Kā bērni pārdzīvo bēdas?

1. Pirmsskolas vecums (3–5 gadi)

   • Pilnībā nesaprot nāves neatgriezeniskumu, var gaidīt mirušā atgriešanos.
   • Reakcijas var ietvert trauksmi, attīstības regresu (piemēram, atgriešanos pie pirksta zīšanas, urīna nesaturēšanu naktīs).
   • Bēdas izpaužas spēlē, zīmējumos, ķermeņa simptomos.

2. Jaunākais skolas vecums (6–9 gadi)

   • Sāk apzināties, ka nāve ir neatgriezeniska, bet var ticēt maģiskiem veidiem, kā to atcelt.
   • Bieži izjūt vainas apziņu vai bailes, ka viņu domas vai rīcība varēja izraisīt zaudējumu.
   • Iespējama agresija, grūtības koncentrēties, problēmas skolā.

3. Pusaudži (10–18 gadi)

   • Pilnībā apzinās nāvi, bet var izjust spēcīgu iekšēju pretestību pieņemt zaudējumu.
   • Reakcijas var ietvert dumpinieciskumu, noslēgšanos sevī, riskantu uzvedību, filozofiskas pārdomas par dzīvi un nāvi.
   • Svarīgi dot iespēju izteikt emocijas, pat ja tās tiek izpaustas caur sarkasmu vai tēmas izvairīšanos.

Kā palīdzēt bērnam pārdzīvot bēdas?

1. Runāt atklāti – izmantot skaidrus vārdus ("nomira" nevis "aizgāja gulēt" vai "aizbrauca").
2. Atļaut izpaust emocijas – dusmas, skumjas, bailes un pat prieks par atmiņām ir būtiskas zaudējuma pārdzīvošanai.
3. Uzturēt ikdienas rutīnu – paredzamība samazina trauksmi.
4. Piedāvāt simboliskus rituālus – zīmēšanu, vēstuļu rakstīšanu mirušajam, sveces aizdedzināšanu, atmiņu saglabāšanu.
5. Sniegt atbalstu – atklātas sarunas, psihologa palīdzība, grāmatas vai stāsti, kas palīdz izprast zaudējumu.

Metaforiskās kārtis bērniem, pusaudžiem

Metaforiskās kārtis bērniem, pusaudžiem

Metaforiskās asociatīvās kārtis (MAK) ir psiholoģisks instruments, kas palīdz bērniem izteikt emocijas, izprast savas jūtas un atrast risinājumus sarežģītās situācijās. Darbs ar kārtīm notiek spēles veidā, kas padara procesu dabisku un ērtu bērnam.

Kā darbojas metaforiskās kārtis?

🔹 Bērns izvēlas kārti, kas atspoguļo viņa iekšējo stāvokli.
🔹 Pieaugušais var  uzdod virzošus jautājumus, palīdzot izprast emocijas un pārdzīvojumus.
🔹 Kārtis palīdz izteikt to, ko ir grūti pateikt ar vārdiem.
🔹 Izmantojot tēlus un metaforas, bērns atrod jaunus risinājumu veidus.

Kādām problēmām tiek izmantotas MAK bērnu psiholoģijā?

✅ Emocionālā stāvokļa diagnostika.
✅ Trauksmes, baiļu un agresijas pārvarēšana.
✅ Palīdzība adaptācijā un krīzes situācijās.
✅ Iztēles un radošās domāšanas attīstība.
✅ Komunikācijas un socializācijas uzlabošana.
✅ Ģimenes un skolas konfliktu risināšana.

Kāpēc metaforiskās kārtis ir efektīvas bērniem?

✔ Vizuālais un rotaļīgais formāts padara darbu dabisku.
✔ Mazina bailes no vērtējuma, jo tēliem nav “pareizo” atbilžu.
✔ Palīdz arī kautrīgiem un nerunīgiem bērniem.
✔ Veicina spēju izprast un izteikt savas emocijas vārdos.

Smilšu spēļu terapija

Smilšu spēļu terapija bērniem: kā tā darbojas?

Smilšu spēļu terapija ir metode darbam ar bērniem un ne tikai, kas balstīta uz smilšu, figūriņu un citu dabas materiālu izmantošanu. Tā palīdz bērnam izpaust emocijas, pārvarēt bailes un konfliktus rotaļīgā veidā, kas ir īpaši svarīgi pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem, kuriem ir grūti apzināti izteikt savas jūtas.

Kā tā darbojas?

🔹 Bērns smilšu kastē veido savu pasauli, izvieto figūriņas, zīmē rakstus, darbojās ar smiltīs.
🔹 Spēles procesā viņš neapzināti izpauž iekšējos pārdzīvojumus un konfliktus.
🔹 Psihologs vēro, kā veidojas sižets, uzdod jautājumus un maigi virza bērnu uz pašizpausmi.
🔹 Atkārtojot sižetus un simbolus, bērns iegūst iespēju “pārdzīvot no jauna” traumatiskus notikumus drošā vidē.
🔹 Spēles laikā bērns mācās rast risinājumus sarežģītām situācijām, attīsta pašapziņu.

Kādām problēmām palīdz smilšu spēļu terapija?

✅ Bailes, trauksme, agresija.
✅ Komunikācijas un pašizpausmes attīstība.
✅ Iztēles un radošās domāšanas attīstība.
✅ Stresa un spriedzes mazināšana.
✅ Atveseļošanās pēc psiholoģiskām traumām.
✅ Sīko motoriku un sensorās uztveres attīstība.

Kāpēc tā ir efektīva bērniem?

🔹 Drošs veids, kā izteikt jūtas bez vārdiem.
🔹 Spēles forma padara terapiju dabisku un komfortablu.
🔹 Der bērniem ar komunikācijas grūtībām, kautrīgiem vai hiperaktīviem bērniem.
🔹 Nodrošina bērnam kontroli pār situāciju, palīdzot viņam iegūt pašpārliecinātību.

Draudzība

Draudzība bērniem dažādos vecuma posmos

Draudzība bērniem attīstās pakāpeniski un mainās atkarībā no vecuma. Tā iet cauri vairākiem posmiem, un katrā no tiem ir savas īpatnības attiecībā uz mijiedarbību, emocionālajām saitēm un izpratni par citiem cilvēkiem.

1. Agrīnais vecums (līdz 3 gadiem)

Šajā posmā bērni vairāk pievērš uzmanību pieaugušajiem, nevis vienaudžiem. Viņi var spēlēties blakus (paralēlā spēle), bet ne kopā. Interese par citiem bērniem izpaužas, tos vērojot un atdarinot viņu darbības, bet dziļas draudzīgas attiecības vēl neveidojas.

🔹 Draudzības raksturs: situatīva interese, spēlēšanās blakus, īslaicīgi kontakti.
🔹 Kas ir svarīgi? Sociālo prasmju attīstīšana: spēja dalīties, pievērst uzmanību, atpazīt emocijas.

2. Pirmsskolas vecums (3–6 gadi)

Šajā periodā draudzība kļūst apzinātāka, taču tā joprojām ir situatīva. Bērni draudzējas ar tiem, kas ir viņiem blakus un ar kuriem ir jautri spēlēties. Attiecības bieži balstās uz kopīgām interesēm, bet var būt nestabilas – šodien draugi, rīt jau ne.

🔹 Draudzības raksturs: kopīgas spēles, emocionāla pieķeršanās, iespējami konflikti.
🔹 Kas ir svarīgi? Attīstīt empātiju, konfliktu risināšanas prasmes un spēju vienoties.

3. Jaunākais skolas vecums (6–9 gadi)

Bērni sāk izvēlēties draugus ne tikai pēc principa “kopā spēlējamies”, bet arī pēc personības īpašībām. Veidojas stabilākas draudzības, biežāk parādās labākie draugi vai mazas draugu grupas. Draudzība sāk balstīties uz uzticību, taču joprojām var būt mainīga.

🔹 Draudzības raksturs: uzticība, labāko draugu priekšroka, iespējama greizsirdība uz citiem draugiem.
🔹 Kas ir svarīgi? Atbalstīt bērna patstāvību draugu izvēlē, palīdzēt risināt strīdus.

4. Vidējais skolas vecums (9–12 gadi)

Draudzība kļūst dziļāka, arvien svarīgāka kļūst emocionālā atbalsta sniegšana un kopīgas vērtības. Šajā periodā bērni sāk dalīties ar noslēpumiem un meklē sapratni. Draudzības grupas var būt noslēgtākas, reizēm rodas konflikti, bet arī izlīgumi.

🔹 Draudzības raksturs: uzticība, kopīgas vērtības, kopīgi pavadīts laiks.
🔹 Kas ir svarīgi? Attīstīt izpratni par draudzības vērtību, pārrunāt uzticības, godīguma un uzticības laušanas jautājumus.

5. Pusaudžu vecums (12+ gadi)

Draudzība kļūst īpaši nozīmīga, draugi kļūst par galveno atbalsta avotu un pašizpausmes veidu. Attiecības veidojas uz dziļām emocijām, patiesumu un kopīgām interesēm. Šajā periodā var piedzīvot nodevību, draudzību grupas var būt noslēgtas, un pusaudži aktīvi meklē savu “piederības grupu”.

🔹 Draudzības raksturs: emocionāls atbalsts, draugi kļūst svarīgāki par ģimeni, personības attīstība caur draudzību.
🔹 Kas ir svarīgi? Attīstīt komunikācijas prasmes, personīgās robežas, konfliktu risināšanu un veselīgu attiecību veidošanu.

💡 Kā palīdzēt bērnam dažādos posmos?

• Ņemt vērā vecuma īpatnības draudzībā.
• Palīdzēt attīstīt komunikācijas un konfliktu risināšanas prasmes.
• Rādīt draudzības vērtību ar personīgu piemēru.
• Atbalstīt, bet neuzspiest attiecības.

Draudzība ir būtiska bērna attīstības daļa, un tā dabiski attīstās dažādos posmos. Jo labāk bērns iemācīsies veidot draudzīgas attiecības bērnībā, jo vieglāk viņam būs pieaugušo dzīvē.

Ko pusaudzim ir jāpaveic pusaudžu vecumā?

7 gadu krīze: «slēptā krīze» un kā palīdzēt bērnam

7 gadu krīze: «slēptā krīze» un kā palīdzēt bērnam

7 gadu krīzi bieži dēvē par «slēpto», jo tā nav tik acīmredzama kā 3 gadu krīze. Bērns kļūst rezervētāks, noslēgtāks, reizēm aizkaitināts, taču iekšēji notiek dziļas pārmaiņas viņa psihē un emocionālajā uztverē.

Šis posms ir pāreja no agras bērnības uz skolas vecumu. Tas saistīts ar pašapziņas izmaiņām, attiecību maiņu ar vecākiem un jauniem sabiedrības noteikumiem.

1. Kāpēc 7 gadu krīze tiek dēvēta par «slēpto»?

Atšķirībā no 3 gadu vecuma, kad bērns atklāti izrāda protestu («Es pats!», «Negribu!»), 7 gadus vecs bērns vairāk slēpj savas emocijas.

✔ No ārpuses viņš var izskatīties mierīgs, bet iekšēji viņš cīnās starp bērnišķīgo spontanitāti un sabiedrības prasībām.
✔ Dusmu lēkmes aizvieto garastāvokļa svārstības, klusais protests un aizvainojums.
✔ Bērns sāk saprast sabiedrības noteikumus, kas var izraisīt iekšēju konfliktu.

2. Galvenās 7 gadu krīzes pazīmes

1. Emocionālā nestabilitāte

   • Bērns kļūst kaprīzs, jūtīgs, reizēm nepamatoti aizvainots.
   • Viņš var viegli apvainoties pat par sīkumiem.
   • Dažreiz šķiet, ka viņš tīšām provocē vecākus.

2. Zūd aklā uzticēšanās pieaugušajiem

   • Ja agrāk vecāki bija neapstrīdama autoritāte, tagad bērns sāk apšaubīt viņu vārdus, uzdot sarežģītus jautājumus.
   • Viņš pārbauda robežas: «Kas notiks, ja pateikšu nepatiesību?», «Ja rīkošos savādāk?».

3. Tieksme pēc patstāvības, bet ar trauksmi

   • Bērns vēlas būt pieaudzis, bet baidās no atbildības.
   • Viņš svārstās starp bērnišķīgām nodarbēm (rotaļlietas, pasakas) un pieaugušo uzvedības atdarināšanu.

4. Izmaiņas domāšanā un runā

   • Bērns sāk saprast zemtekstus, humoru, ironiju, bet var tos pārprast.
   • Viņš uzdod dziļus jautājumus par dzīvi, nāvi, taisnīgumu.

5. Fiziskās pārmaiņas

   • Bērns ātrāk nogurst.
   • Parādās psihosomatiskas reakcijas (piemēram, galvassāpes, sāpes vēderā pirms skolas).

3. Kā palīdzēt bērnam šajā periodā?

3.1. Pieņemt un cienīt bērna jauno emocionālo pasauli

✔ Nevajag noniecināt viņa jūtas: «Tu pārāk daudz uztraucies» → «Es redzu, ka tas tevi uztrauc. Parunāsim».
✔ Dodiet bērnam laiku padomāt – viņš var negribēt uzreiz runāt par savām emocijām.
✔ Palīdziet viņam saglabāt pārliecību par sevi, jo šis periods ir saistīts ar pašvērtējuma maiņu.

3.2. Respektēt bērna vajadzību pēc patstāvības

✔ Ļaujiet bērnam pieņemt vienkāršus lēmumus – kādu apģērbu vilkt, kā sakārtot rakstāmgaldu.
✔ Dodiet viņam atbildīgus, bet paveicamus uzdevumus, lai viņš justos svarīgs.
✔ Ja bērns grib darīt pats, bet viņam neizdodas, palīdziet maigi, neņemot kontroli savās rokās.

3.3. Sarunāties par dzīvi un svarīgiem jautājumiem

✔ Atbildiet uz viņa jautājumiem godīgi, bet vienkāršā valodā.
✔ Ja bērns domā par sarežģītām tēmām (dzīve, nāve, labs un ļauns), neizvairieties no sarunām.
✔ Paskaidrojiet, ka šaubīties un domāt ir normāli, un viņš var vienmēr apspriest ar jums savas domas.

3.4. Elastīgi reaģēt uz izmaiņām bērna uzvedībā

✔ Ja bērns kļūst aizkaitināms vai skumjš, nemeklējiet vainu, bet mēģiniet saprast, kas viņu satrauc.
✔ Pieņemiet, ka viņš reizēm var uzvesties kā mazs bērns – vēlēties pasaku, samīļoties ar rotaļlietu.
✔ Neuztveriet noslēgtību kā atsvešināšanos – viņam var vienkārši būt nepieciešams laiks sev.

3.5. Radīt emocionālu drošību

✔ Nekliedzat un nesodiet par emocijām, bet palīdziet tās saprast.
✔ Atgādiniet bērnam, ka viņš ir mīlēts neatkarīgi no panākumiem vai kļūdām.
✔ Veltiet individuālu laiku, pat ja tie ir tikai 10–15 minūtes dienā, lai viņš justos īpašs un vajadzīgs.

4. Kad nepieciešama speciālista palīdzība?

Ja krīze izpaužas ļoti spēcīgi un traucē bērnam:

❌ Biežas bailes, trauksme (baidās palikt viens, negrib iet uz skolu).
❌ Noslēgšanās, atteikšanās no draugiem un ģimenes.
❌ Psihosomatiskas izpausmes (regulāras sāpes, miega un ēšanas traucējumi).
❌ Zema pašapziņa: «Es neko nemāku», «Man nekas nesanāk».

Šādos gadījumos ir lietderīgi konsultēties ar bērnu psihologu, lai bērns vieglāk pārdzīvotu šo posmu.

5. Secinājums: kāpēc 7 gadu krīze ir svarīga?

Šī krīze ir pāreja uz jaunu domāšanas, atbildības un patstāvības līmeni. Šajā laikā bērns:

✔ Sāk citādi uztvert sevi un pasauli.
✔ Pārskata attiecības ar vecākiem un draugiem.
✔ Veido pamatu nākotnes pašapziņai.

Vecāku galvenais uzdevums – nepārāk spiest, bet atbalstīt, palīdzot bērnam izprast savas emocijas un jauno pieredzi ar cieņu un mīlestību.

Krīze trīs gadu vecumā: kā vecāki var palīdzēt bērnam un sev

Dusmas. Ko tās nozīmē?

Bērna dusmas: par ko tās signalizē un kā ar tām strādāt

Dusmas ir viena no pamata emocijām, kas palīdz bērnam izpaust savas sajūtas, aizsargāt savas robežas un tikt galā ar neapmierinātību. Tomēr, ja bērns bieži dusmojas vai viņa agresija kļūst nekontrolējama, tas var liecināt par neapmierinātām vajadzībām, iekšējiem pārdzīvojumiem vai grūtībām emociju regulēšanā.

1. Par ko signalizē bērna dusmas?

1.1. Nepiepildītas pamatvajadzības

✔ Izsalkums, nogurums, diskomforts – mazi bērni bieži dusmojas, ja viņiem trūkst resursu, lai tiktu galā ar emocijām. Ja bērns kļūst kaprīzs un aizkaitināts, ir vērts pārbaudīt, vai viņš nav noguris, negrib ēst vai gulēt.

✔ Uzmanības trūkums – ja bērns jūtas ignorēts vai nedzirdēts, viņš var izmantot dusmas, lai pievērstu sev uzmanību.

✔ Vajadzība pēc patstāvības – dusmas var rasties, ja bērns vēlas kaut ko izdarīt pats, bet pieaugušie neļauj vai viņam tas neizdodas.

1.2. Netaisnības sajūta

Bērni, tāpat kā pieaugušie, asi reaģē uz netaisnību. Ja bērns jūt, ka pret viņu izturējušies negodīgi (atņēmuši rotaļlietu, sodījuši bez paskaidrojuma), viņa dusmas ir mēģinājums aizstāvēt sevi.

1.3. Neapmierinātība un nespēja izpaust emocijas

Kad bērns saskaras ar grūtībām, bet nespēj tās atrisināt, viņš var reaģēt ar dusmām. Piemēram:
✔ Nevar atrisināt uzdevumu skolā.
✔ Neprot vārdos izteikt savas sajūtas.
✔ Nesaprot, kāpēc pieaugušie kaut ko aizliedz.

Ja bērns vēl neprot atpazīt un izteikt savas emocijas, viņš var izrādīt dusmas ar kliegšanu, agresiju vai histērijām.

1.4. Iemācīti uzvedības modeļi

Ja bērns redz, ka pieaugušie konfliktus risina ar agresiju (kliedz, lamājas, soda fiziski), viņš var kopēt šo uzvedību.

1.5. Iekšēji pārdzīvojumi, trauksme, bailes

Dažkārt aiz dusmām slēpjas citas emocijas:
✔ Bailes – bērns var dusmoties, ja jūtas apdraudēts vai satraukts. Piemēram, ja viņu atstāj vienu jaunā vidē.
✔ Aizvainojums – dusmas var būt aizsardzības reakcija, ja bērns jūtas emocionāli sāpināts.
✔ Trauksme – ja bērns izjūt spiedienu, bailes no neveiksmes, viņš var izrādīt dusmas pret apkārtējiem.

2. Kā palīdzēt bērnam tikt galā ar dusmām?

2.1. Mācām atpazīt emocijas

Bērnam ir svarīgi saprast, ka dusmas ir normāla emocija. Var teikt:
✔ «Tu dusmojies, jo…»
✔ «Es redzu, ka tev ir nepatīkami, kad…»

Palīdziet bērnam atrast vārdus emociju izpausmei:
✔ Tā vietā, lai teiktu “Tu esi slikts!”, bērns var iemācīties teikt “Es dusmojos, jo tu paņēmi manu rotaļlietu”.

Var izmantot emociju termometru (no 1 līdz 10) vai emociju kartītes, lai bērns mācītos noteikt savu dusmu līmeni.

2.2. Nodrošinām drošus veidus dusmu izpausmei

✔ Fiziska izlāde – saplēst papīru, sist spilvenu, stampāt kājas, saspiest un atlaist dūres.
✔ Radošums – zīmēt "dusmas", veidot no plastilīna, ritmiski kustēties.
✔ Elpošanas vingrinājumi – dziļi ieelpot un lēni izelpot.

2.3. Nesodām par emocijām, bet mācām kontrolēt uzvedību

Svarīgi atšķirt emociju un rīcību. Var teikt:
✔ «Dusmoties drīkst, bet sist citiem – nedrīkst.»
✔ «Tu vari pateikt, ka tev kaut kas nepatīk, bet nekliedz.»

Ja bērns kādu iesita, vispirms palīdziet viņam nomierināties, un tikai pēc tam izskaidrojiet, kā varēja rīkoties citādi.

2.4. Rādām piemēru

Bērni mācās regulēt emocijas, vērojot pieaugušos. Ja vecāki mierīgi pauž savu aizkaitinājumu (“Es esmu noguris, man vajag nedaudz atpūsties”), bērns kopēs šo uzvedību.

Ja vecāks dusmās paceļ balsi, svarīgi parādīt, kā labot situāciju:
✔ «Piedod, ka es uzkliedzu. Es arī dažreiz dusmojos, bet centīšos citreiz pateikt mierīgāk.»

2.5. Mācām bērnam analizēt situācijas

Kad bērns nomierinās, kopā pārrunājiet, kas izraisīja dusmas:
✔ Kas notika?
✔ Ko tu juties?
✔ Kā citādi varēja rīkoties?

Var izmantot spēļu metodi – izdomāt trīs dažādus veidus, kā varēja atrisināt situāciju bez dusmām.

3. Kad būtu jāvēršas pie speciālista?

Ja bērna dusmas:
❌ Ir biežas un ļoti spēcīgas, traucē viņa attiecībām ar citiem bērniem.
❌ Izpaužas kā pašagresija (viņš sevi kož, sit).
❌ Saistītas ar trauksmi, bailēm, noslēgšanos sevī.
❌ Izpaužas kā cietsirdība pret dzīvniekiem vai citiem cilvēkiem.

Šādos gadījumos ieteicams konsultēties ar bērnu psihologu.

Secinājums

Bērna dusmas ir signāls par viņa iekšējiem pārdzīvojumiem, nevis “sliktu raksturu”. Svarīgi palīdzēt bērnam saprast savas emocijas, iemācīt tās izpaust veselīgā veidā un atbalstīt viņu sarežģītos brīžos.

Bailes

Bērnu bailes: cēloņi un vecumam atbilstošas normas

Bailes ir dabiska bērna reakcija uz apkārtējo pasauli. Dažādos vecuma posmos bērniem rodas noteiktas bailes, kas saistītas ar viņu psihisko un emocionālo attīstību. Ir svarīgi atšķirt normālas bailes no tām, kas var liecināt par paaugstinātu trauksmi, lai vecāki varētu atbilstoši reaģēt un sniegt bērnam nepieciešamo atbalstu.

Galvenie bērnu baiļu cēloņi:

2. Kādas bailes ir normālas dažādos vecumos?

Vecāku un bērna trauksme

Kā vecāku trauksme ir saistīta ar bērna trauksmi? 

2. Uzvedības modelēšana

Bērns mācās tikt galā ar stresu, novērojot, kā to dara vecāki. Ja pieaugušais uz dzīves situācijām reaģē ar trauksmi, bērns var uztvert pasauli kā bīstamu vietu.

3. Paaugstināta kontrole un hiperaprūpe

Trauksmaini vecāki bieži tiecas pārmērīgi kontrolēt bērnu, ierobežot viņa brīvību un novērst iespējamos (pat maz ticamos) riskus. Tas kavē bērna patstāvību un pašapziņas attīstību, kas var pastiprināt viņa trauksmi. 

4 Negatīvas gaidas un baiļu iedvešana

Ja vecāks pastāvīgi saka bērnam: “tas ir bīstami”, “tev nesanāks”, “esi uzmanīgs”, viņš veido bērnā pārliecību, ka pasaule ir draudīga vieta un viņa spējas nav pietiekamas, lai pārvarētu grūtības.

5. Fizioloģiskā nosliece

Pētījumi liecina, ka paaugstināta trauksmainība var tikt nodota ģenētiski, īpaši, ja vecākam un bērnam ir līdzīga nervu sistēmas uzbūve (piemēram, augsta jutība).

6. Emocionālā piesaiste

Ja trauksmains vecāks reaģē nekonsekventi uz bērna vajadzībām (brīžiem sniedz atbalstu, bet citreiz attālinās), tas var izraisīt bērnam trauksmainu piesaistes stilu, padarot viņu uzņēmīgāku pret raizēm un bailēm.

Ko darīt?

Strādāt ar vecāka trauksmi (piemēram, izmantojot psihoterapiju, pašrefleksiju, relaksācijas prakses).

Atbalstīt bērnu, attīstīt viņa pašapziņu un ļaut viņam būt patstāvīgam.

Radīt drošu vidi, bet neierobežot dabisko pasaules izpēti.

Izmantot trauksmes regulācijas tehnikas (elpošanas vingrinājumi, ķermeņa prakses).

Sarunāties ar bērnu par emocijām, mācīt viņu tās atpazīt un pārvaldīt.

Ja vecāks mācās pārvaldīt savu trauksmi, tas pozitīvi ietekmē arī bērna emocionālo stāvokli.

Piesaistes loma bērna personības veidošanā

Lomas piesaiste bērna personības veidošanā

1. Emocionālās drošības pamati – droša piesaiste veicina drošības, pārliecības un uzticības sajūtu pasaulei.
2. Pašvērtējuma veidošanās – piesaistes kvalitāte ietekmē pašapziņu un ticību saviem spēkiem.
3. Sociālās prasmes – bērns ar stabilu piesaisti labāk mijiedarbojas ar citiem un veido veselīgas attiecības.
4. Spēja tikt galā ar stresu – droša piesaiste palīdz regulēt emocijas, pārvarēt trauksmi un grūtības.
5. Nākotnes attiecību pamats – bērnības piesaistes stils ietekmē attiecību modeļus pieaugušā vecumā.

Piesaistes veidi (pēc Džona Boulbija un Mērijas Einsvortas teorijas)

1. Droša piesaiste – bērns jūt atbalstu un rūpes, uzticas vecākam, viegli nomierinās pēc šķiršanās.
2. Izvairīga piesaiste – bērns neizrāda stipru piesaisti, izvairās no kontakta, var būt emocionāli atturīgs.
3. Trauksmaini-ambivalenta piesaiste – bērns izjūt trauksmi šķiršanās brīdī, grūti nomierinās, ir atkarīgs no vecāka.
4. Dezorganizēta piesaiste – haotiska uzvedība, bailes no vecāka, nav skaidras mijiedarbības stratēģijas.

Šie piesaistes veidi lielā mērā nosaka cilvēka uzvedību attiecībās pieaugušā vecumā.